Precēts, desmit gadus vecāks un divu bērnu tēvs… vai tiešām es mīlu “nepareizo”?! Smeldzīgs un iedvesmojošs stāsts par to, ka reizēm tā īstā dzīves burvība slēpjas tajā, ka izvēlamies “nepareizo”!
Satiku Viņu toreiz… nē, tas nebija sen, jo to dienu, precīzāk sakot, vēlu vakaru atceros tā, it kā tas būtu bijis pirms mēneša, bet, ja skaita laiku, tad tas nemaz nebija tik nesen… vairāk kā trīs gadi jau pagājuši… kādam jau, citam tikai. Man? Man kopš tā brīža vairs laiks neeksistē, vismaz ne tāds kā reālajā pasaulē.
Vienmēr esmu bijusi sapņotāja. Arī mīlestībā. Nezināju īsti, kāda tā ir, bet ticēju, ka pastāv tāda patiesa un īsta… tāda, par kuru saka – mīlestība no pirmā acu skatiena. Šos vārdus gan neuztvēru tik burtiski, vairāk pārnestā nozīmē, jo iemīlēties no pirmā acu skatiena… tas pat priekš manis, kurai liekas, ka viss ir iespējams, likās diezgan neiespējami.
Satiku Viņu toreiz… rudenī. Sapratu, ka arī mīlestība no pirmā acu skatiena ir iespējama. Tas bija īpašs mirklis, kad mūsu acu skatieni pirmo reizi sastapās. Nespēju to sajūtu aprakstīt, bet ko tādu piedzīvojusi vēl nebiju.
Es Viņu mīlēju. Viņš mīlēja mani. Precējies, divi bērni, ģimene, desmit gadus vecāks. Esmu lasījusi desmitiem rakstu, pārdomu, komentāru par šo tēmu, par šo situāciju, kad jauna meitene iemīl vecāku vīrieti, precētu vīrieti, kas viņu tikai izmanto, jo tā jau nav mīlestība, bet kaisle. Visi, protams, nosoda jauno un naivo meiteni, kas ir pavedusi kādas vīru, bērnu tēvu, bet vīrietis ir tikai viņas upuris, kas nespēja pretoties jaunās meitenes pavedinošajam dibenam, kas ir mazāks un tvirtāks kā viņa sievai, vai kājām, kas ir slaidākas un garākas nekā tās, ar kurām viņam jāsadzīvo jau gadiem.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk